Perdons par klikbeitu
Beidzu ar to, ka mēs neticami garšīgi papusdienojām restiķī "Bharat", paskatījāmies uz papagaiļiem un devāmies mājās, likt kopā ričuku. Te problēmu nebija, jo tas nemaz tik ļoti nebija izjaukts. Noņēmu tikai vienu riteni, un stūri pagriezu uz sāniem. Pat pedāļus neskrūvēju nost, pārāk stingri bija iesēdušies. Vienīgais, ka nipeļi man nav ideāli, un piepumpēju tikai ar trešo reizi. Labi, ka draugam bija liels pumpis.
Lai gan jutos apslimis, laist garām atvaļinājumu nedrīkstēja. Nākamajā dienā es saposies izvilku velosipēdu caur šauro kāpņutelpu un devos uz dabas parku La Albufera. Te vērts pieminēt, ka Spānijā, kā zināms, līdz 70. gadiem bija fašisms, un toreiz tā attīstījās lēni. Tagad jau jaunajās mājās ir gan platas kāpņutelpas, gan vietas ričukiem, gan milzīgas terases, gan siltumizolācija, gan dubultie stikli pret troksni un aukstumu. Manam draugam īrētajā hatā sienas ir pa plānu, un es, kā trokšņains cilvēks, droši vien traucēju kaimiņiem. Taisnības labad, bērni stadionā aiz loga sāk fizras stundas dažreiz tieši no astoņiem rītā, un bumboxu iegriezt nekaunas. Ne reizi vien esmu modies no viņu ņemšanās, lai gan guļu ar ausu aizbāžņiem.
Bet nu labi, atgriezīsimies pie izbrauciena. Izbraucu es caur Tūriju (parks upes gultnē), pabraucu garām neiespējamajām zinātnes un mākslas pilsētiņas ēkām, un tiku uz veloceliņa gar jūru, kas veda uz manu mērķi.
La Albufera ir ezers un saldūdens lagūna tieši blakus uz dienvidiem no Valensijas, atdalīta no Vidusjūras ar nelielu sauszemes joslu. Tur ir neticams daudzums putnu, patīkama garumgara pludmale, vietas piknikiem. Bet tagad pat augstceltnes uzbūvējuši, lai skatītos no balkona tieši uz jūru, malkojot rīta Café con leche. Kā jūs saprotat, es jau esmu sagrābstījies spāņu vārdus, lai gan ne pārāk daudz. Prātā nāk tarheta (kartiņa), boļsa (maisiņš), Ola (Kaut kas pa vidu starp čau un labdien), grasias (paldies), Por favor (Lūdzu), freska (svaigs), leče (piens), integral (pilngraudu), si (jā), no (nē), perdons (atvainojiet) un citi.
Kas attiecas uz parku, tas ir praktiski plakans, pat bez pauguriem, kas Spānijai ir retums. Tas ir ērti, ja tu sver tonnu, kā es, bet ne pārāk interesanti. Parks ir ideāls putnmīļiem, bet riteņbraucējiem pagarlaicīgs.
Kaut kāda Huerta
Agrāk La Albuferas parkā ķēra pieklājīgi daudz zivju, tagad mazāk. Vēl audzē rīsus. Vispār reģionā totāli visur, kur nav klinšu un akmeņu, ir lauki un lauksaimniecība. Tas nav brīnums, Valensijā teju 80% dienu gadā ir saulainas. Aug viss, droši vien, kā uz rauga (ja mēslo un laista).
Ar ūdeni, protams, ir problēmas, bet kādreiz Valensijā valdīja viltīgie mauri. Viņi izdomāja viltīgu kanālu sistēmu, kas sadala ūdeni no Tūrijas upes katram uz iecirkni. Tieši pie pašas pilsētas atrodas liels auglīgas zemes gabals, ko sauc par La Uerta (vai Huerta, kam nepietiek manu lielisko joku).
Tribunal de las Aguas de la Vega de la València, kas pastāv jau vairāk nekā tūkstoš gadu, ir senākā nepārtraukti eksistējošā juridiskā organizācija pasaulē. Astoņi vecākie, savu kopienu pārstāvji, pulcējas pusdienlaikā pie katedrāles ceturtdienās, lai izrulētu strīdus starp fermeriem. Lādas tikai par ūdeni, pie tam valensiešu valodā. Tribunāla lēmumi ir ātri, galīgi un nav pārsūdzami. Vēl vietējie vispār stipri uzstāj, ka Valensija ir "valsts", bet valensiešu - "valoda", nevis oficiālās spāņu (kasteļāņu) dialekts. Atšķirībā no latgaliešu, izkārtnes un ielu nosaukumi tiešām ir valensiešu valodā, tā ka ir izredzes to uz kādu laiku saglabāt.
Audzē piparus, tomātus, burkānus, kāpostus, dažāda veida pupas un pupiņas, artišokus, sīpolus un baklažānus. Viss tas ir svaigs, un tiek pārdots vietējiem restorāniem vai tirgū. Restorāni gatavo valensiešu paeljas variantu. Valensieši, protams, uzstāj, ka paelju izgudroja tieši šeit. Neskatoties uz pilsētas izmēru, cilvēki Valensijā dzīvo lēnāk nekā mēs, un cenšas izbaudīt mirkli, tāpēc te ir populāra "slow food" kustība, kad ēd nesteidzoties.
Kas attiecas uz manu tripu, tad bija vēl viens moments. Sastapu mašīnu ar bākuguni, kas tik tikko vilkās. Šoferis lauzītā angļu valodā paskaidroja, ka aiz viņa brauc kombains, un jādod ceļš, lai mani nesamaltu. Tālredzīgi! Lieta tāda, ka nobraukt no ceļa ne vienmēr ir iespējams - gar malām ir apūdeņošanas grāvji vai niedres.
Es palaidu kombainu garām, un minos tālāk. Drīz pamanīju velomaršruta norādes. Ir norāde - braucam, kurp tā rāda! Aizminos līdz pauguriņam ar kaķu templi. Nopietni, stāv baznīca, cilvēku nav, tikai desmit kaķi dažādos līmeņos. Skats uz apkārtni patīkams: lai gan visapkārt vieni vienīgi lauki, toties plašums!
Mājās nokļuvu ar vilcienu no Siljas stacijas.
No ubagtarbas un kebabčika neviens nav pasargāts
Es nevarēju izmantot savu universālo transporta biļeti, un nācās nopirkt atsevišķu vilciena biļeti automātā. Jau vēlāk atklāju, ka papīra biļetes, lai gan formāli ir daudzreizējas, ir krietni kaprīzākas par plastikāta biļetēm. Tāpēc iesaku pirkt plastikāta, kaut arī tas ir nedaudz dārgāks (divi eiro viena vietā?).
Universālā biļete saucas SUMA , un ļauj šā tā braukāt ar metro, autobusiem, tramvajiem un piepilsētas vilcieniem. Interesanti, ka metro, dažreiz tramvajā un dažreiz vilcienā eja ir caur turniketiem, lai "godīgos atstātu godīgus", un neļautu pavadītājiem drūzmēties uz perona. Autobusos skeneris ir pie priekšējām durvīm, pa tām arī jākāpj iekšā - un šoferis pieskata, lai tu biļeti noskenētu. Es kontrolierus neredzēju, bet, runā, ka mēdz būt, un sods ir ap 100 eiro. Kopumā sistēma strādā, bet ne ideāli. Piemēram, biļete mēdz būt dažādu tipu - vienam braucienam, desmit, vienai dienai, divām, trim, un vienkārši ar naudu, kā bankas karte. Es joprojām nesaprotu, kas traucē visām šīm transporta organizācijām truli uzlikt automātus, kas skenē NFC telefonos vai bankas kartēs, kā tas jau pirms desmit gadiem! tika izdarīts Čehijā, Ostravas pilsētā. Saprotu, ka kartes nav visiem, bet neviens taču neliedz izveidot universālu risinājumu. Viena vienīga cerība uz ES, kas visu laiku ņemas ar universālo elektronisko pasi telefonā. Te gan vēl jānodzīvo līdz brīdim, kad Briseles birokrāti beidzot kaut ko dzemdēs.
Lai nu kā, atgriezos es veiksmīgi, uzmeistaroju sev vakariņas no pilngraudu makaroniem un īpaši smirdīga franču siera. Mans draugs tādu neēd, loka iekšā tortiljas, kuras sauc par kebabčikiem. Recepte ideāli vienkārša: apzied tortilju ar mērcīti, uzliec sagrieztu šķiņķi, sagrieztu sieru, varbūt kaut kādus zaļumus vai garšvielas, aizcērt ciet un pavisam nedaudz apcep ar pilīti eļļas. Es cenšos būt ZOŽņiks, tāpēc tomēr uzspiedu uz saviem pilngraudu rīsiem ar dārzeņu salātiem. Pievienoju visāda veida veģetārās kotletes: no sojas, spinātiem un pupām. Vēl kaut kad nopirku doradu, ļoti garšīga bija, lai gan nāk no Grieķijas. Pēc tam nopirku zobenzivi, tai ir nestandarta garša, pat pēc zivs īsti nesmaržo. Maksā miljonu, tāpēc esmu arī par doradu priecīgs.
Brauciena treks Garminā, 45 km
Poga jānospiež vienreiz, bet bauda būs pastāvīga!